Katru nakti mani apciemo pagātnes rēgi. Un šodien pat nevajadzēja aizmigt, lai sajustu viņu neesošo dvašu sev pakausī. Manī ir iesūkusies viņu smarža un garša. Katrs nākamais solis kļūst aiz vien smagāks. Es katru dienu nesu sevī nevajadzīgu nastu, no kuras, kā izrādās, es nemāku vai negribu atbrīvoties. Skūpstu mīļotā lūpas, bet jūtu svešu garšu. Piekļaujos mīļotā pleciem, bet jūtu svešu smaržu. Ir pagājis laiks, bet pagātnes sajūtas neesmu spējusi izdzēst. Pagātnes rēgi ir manī, ap mani. Katrā no mums ir kaut kas nedaudz no aizgājušā un aizmirstā. Ir aizgājis, bet ne aizmirsts. Esmu kā izvandīta atvilktne, kurā ir daudz nevajadzīgu lupatu. Būtu laiks izmest, bet roka neceļas. Nevajag. Vajag sakārtot sevi un sadzīvot ar saviem rēgiem. Vecās lupatas nolikšu tālākajā stūrī. Atbrīvošu vietu jaunajam. Mīļotajam. Viņš ir tagad un te, lai pasargātu mani. Izdzēstu svešu garšu un smaržu. Lai mīlētu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru