Viens, divi, trīs. Pa kuru laiku mana salauztā sirds atmaiga? Viņš ir četri? Pieci? Skaits jau sen sajucis. Un lai jau! Viņš zina, ka ir svarīgs. Vajadzīgs. Ne vienu reizi vien aizmigu viņam uz pleca, un viņš saprata. Saprata mani. Bet vai es viņu? Baidos atkal būt sāpināta. Pieradināta. Vai spēšu būt viņam vienam un sev? Mans ķermenis ļaujas, bet sirds karo ar saprātu. Esot ar viņu laiks apstājas, apkārtējā pasaule pazūd. Esam tikai viņš un es. Mēs. Ilgi baidījos no vārda „mēs”. Guļam sadevušies rokās. Viņa zilās acis, kurās veros un redzu sevi, ir mana tīrā sirdsapziņa. Maigās lūpas, kuras skūpstu, ir mani vārdi. Jūtu viņa zosādu uz sava ķermeņa. Mēs esam viens un neviens, ko dalām uz divi. Gribu redzēt ar viņa mirdzošām acīm un just ar viņa ne reizi nesāpināto sirdi. Aizmigšu šonakt viņa skavās un klusēšu. Ironiski, ka laimes sajūta neļauj izpausties vārdiem. Nespēju izteikties un atteikties. Nevajag. Esmu es, un ir viņš. Mēs esam viens, ko tomēr dalām uz divi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru