Biju tava mīļotā. Tava puķe. Tavs posts un vientulība. Sāpīgi klausīties nolāpītā tukšumā, kad stāvu pārpildītā telpā. Es pati sevi aplaupīju, iedragāju pašapziņu un devos pie miera. Izvarotas stundas un slapjas, nožēlas pilnas acis No rīta pamodos jau rudenī, smokot no pārpildītās sirds triecieniem krūtīs. Drīz būs apritējis gads, bet tu vēl joprojām esi iesūcies manī. Es tevi mīlēju, kaut ne reizi to tev neteicu. Mana iekšējā balss neprātīgā balsī kliedz. Es mīlēju! Es mīlu! Mīlu! Dzirdi? Es mīlu, bet man sāp. Klusībā lūdzos viņu. Lūdzos sevi. Velti. Kāds man reiz teica, ka jebkuras sāpes ar laiku pāriet. Pie velna! Gribu satikt to cilvēku un pajautāt, vai visas sāpes tas pārcietis? Vai palikušās rētas nesūrst? Es savas aplaizīšu, jūtas iesiešu īsā pavadā un paceltu galvu iešu tālāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru