Paklausies, ko es tev teikšu. Šodien lija lietus. Ne tikai lietus, bet arī asaras. Tūkstošiem mazu asariņu pārklāja zemi. Tās piepildīja izslāpušos grāvjus. Tas man atgādināja bērnību. Plikas kājas un vienaldzība par rītdienu. Ļaujos vaļsirdībai. Šodien sirdsapziņa neatgriezīsies krūtīs. Tā aiztecēja ar lietu ielas notekās. Varbūt rīt. Varbūt rīt tā atradīs ceļu pie manis. Miers un tukšums. Kaut kas pietrūkst. Dzeru piparmētru tēju. Pa kuru laiku tā kļuvusi tik rūgta un nebaudāma? Tās ir vakardienas pārgalvības paliekas. Vainīga nav tēja. Nedz arī lietus. Vainot kādu nav jēgas. Ja nu vienīgi viņa raupjās, sastrādātās rokas, kas skāra manu ķermeni. Tavu templi. Es ļāvos mūzikas valdzinājumam, bezpersoniskiem skatieniem. Man vajag viņu? Nē. Noslāpsti. Man ir vajadzīga cilvēciska uzmanība. Es izbaudu katru viņa samāksloto vārdu kā vissaldāko vīnu. Tie atnāk, pārkāpj un aiziet. Nebūtībā. Es atkal esmu izslāpusi. Es atkal gaidīšu lietu. Asaras. Uzspīdēs saule un es dzeršu tevi. Tavus vārdus, smaidu un glāstus. Nevajadzīgas drēbes noplēsīšu no tevis. Veldzēšu slāpes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru