Tu šonakt atnāci pie manis. Es redzēju. Es zinu. Melns, piekusis stāvs parādījās durvīs. Es dzirdēju tavu elpu. Tā piepildīja manu auksto istabu. Lēni soļi tuvojās manai nekārtīgi uzklātai gultai. Es nepacietīgi gaidīju tavu zemo balss tembru izskanam necaurlaižamā tumsā. Vai tas esi tu? Negribu aizbiedēt tevi. Es aizveru acis un liegi stiepju savu sakarsušo ķermeni tev pretī. Es lūdzos tavas rokas. Iekāroju tavas lūpas. Mani pirksti nevīžīgi ieslīgst manos izpūrušos matos. Es saraujos. Zosāda kā ziedonis karstā vasaras dienā pārņem manu ķermeni. Jūtu putekļu smaržu saplūstam ar manām elsām. Citkārt mestos tev ap kaklu, spiestu skūpstu uz tavām mitrajām lūpām. Nē. Tu baidies. Es baidos. Baidos aizbiedēt. Asinis karstas kā uguns. Necilvēcīgs uzbudinājums. Tu jūti mani? Šonakt atdošos tev kā jaunava kāzu naktī. Dzirdi? Bet tu stāvi kā iekalts. Ne soli tuvāk. Pieskaries man. Es lūdzos. Tavās acīs pavīd tumsa. Tu raudi? Rūgtas laimes asaras viena pēc otras pārklāj manu ķermeni. Tava klusēšana šķēla manu sirdi uz pusēm. Pusi došu tev. Glabā to savā azotē. Mīli un lolo. Otru pusi atstāšu sev. Kam tev vesela sirds? Tavu pusi jutīšu kaut otrā pasaules malā. Atradīšu to kaut slēpsi uz Mēness. Tik neaizej. Kaut rīts aust, un Saule steidzas modināt sapņaino pilsētu. Bez tevis manam uzbudinātajam ķermenim ar pus sirdi nav vērtība. Tu aizej. Vai atgriezīsies?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru