Sasodīti skaisti cilvēki šodien trinas pa nolijušo asfaltu. Tie slēpjas zem krāsainajiem lietussargiem, kas padara šo drūmo dienu krāsaināku. Velti. Cilvēki pat nepaceļ acis, tie skrien, gribēdami nokļūt ātrāk savā galamērķī. Es paceļu acis pret debesīm un izbaudu. Putekļainas lāses skar manas lūpas, gribēdamas nomazgāt manas skumjas. Man sāp. Šodien es nesmaidu. Neraudu. Lietus raud manā vietā. Es dzirdu garšīgu mūziku galvā. Tā atgādina saulainās dienas, kas pavadītas tavās skavās. Tu esi tas, kas mani iznīcina, esot tik tālu. Pie velna! Pārāk sāpīgi sekot savai izmocītai sirdij. Telefons visu dienu klusē. Klusums pirms vētras? Viņš skumst pēc tevis. Ja es pazustu šajā cilvēku pūlī, manis vairs nebūtu. Ja manis vairs nebūtu, tu atrastu citu. Pašsaprotami. Pēc manis neviens neskums. Izmirkusi un nevajadzīga. Smaržo pēc lietus un vējā izkaisītiem ievas ziediem. Tu man pietrūksti. Es baidos vienaldzības. Tas labi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru