Un atkal. Vēl pēdējo reizi es būšu tava. Tikai šodien. Man trūkst elpas. Manu gaisu elpo tu. Es gribu aizbēgt. Tavas lūpas saindētas. Maigas. Tava saldā inde plūst caur manām vēnām. Nespēju atrauties un paglābties. Manas acis kļūst slapjas un aukstas. Netīras spēlītes un vārdi. Par visu ir jāmaksā tam, kurš naivs un nezin dzīves noteikumus. Saules stari nesilda tavas aukstās rokas un manas acis. Tu mani paralizē. Ar neizrunātiem vārdiem un smaržu. Smaržo pēc vāzē nomirt ieliktiem jasmīniem. Tu manis izdomāts, bet īsts. Mīli visās varavīksnes krāsās mani melnu. Vulgāras kustības un silta alkohola dvaša. Reibums liek manām aukstajām rokām glāstīt tavu saspringto ķermeni. Jūtu tavu zosādu uz manām lūpām. Acīs kvēlo nepielūdzams izmisums un iekāre. Esmu zils neaizmirstulītes zieds, kuru tu tik ļoti centies aizmirst. Esmu tik maza un nemanāma, bet tu mani ieraudzīji, noplūci un savāci. Pa dienu tu tēlo dzelzs vīrieti, kam svešas ir sāpes, bet naktīs skūpsti neaizmirstulīti un raudi. Mēs abi zinājām noteikumus pirms ļāvāmies saindētai mīlestībai. Vēl pēdējo reizi. Indēsim un tiksim saindēti. Vēl pēdējo reizi būšu tava.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru